Sergejs Oļenkins

(Guntas Silinas tulkojums)
Folkloras pedagoģiskā centra,,Tradīcija” prezidents,
Autentiskās folkloras studijas,,Iļjinskaja pjatņica” vadītājs
Rīgas Krievu vidusskolas skolotājs
Материал написан по заказу Колледжа культуры и опубликован в книге: „Tradicionālā kultūra bērniem. Teorija. Pieredze. Prakse”. Izd.RAKA. Rīga.2008.

Tradicionālā kultūra – mūsdienu kultūra

Ievads

Latvija ir pievienojusies UNESCO konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Valsts ir uzņēmusies atbildību par tās īstenošanu. „Nemateriālais kultūras mantojums” nozīmē paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos – atsevišķi indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu”. (UNESCO konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, 2006)
Viss, ko saprotam ar jēdzienu folklora, vai plašākā kontekstā ar jēdzienu tradicionālā kultūra, tagad tiek ietverts jēdzienā nemateriālais kultūras mantojums un pakļauts saglabāšanai.
Konvencijā skaidrots tiek jēdziens saglabāšana:,,Saglabašana” nozīmē veikt darbības, kuru mērķis ir nodrošināt nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspēju, ieskaitot tā identifikāciju, dokumentēšanu, pētniecību, saglabāšanu, aizsardzību, popularizēšanu, vērtības nostiprināšanu, tālāknodošanu, it īpaši ar formālās un neformālās izglītības palīdzību, kā arī atdzīvināt šāda mantojuma dažādus aspektus”. (UNESCO konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, 2006)
Konvencijā uzskaitītos iespējamās darbības veidus pārskatot, redzam, ka popularizācija un tālāknodošana nav iespējama, ja šīs darbības tiks īstenotas atrauti no identifikācijas, dokumentēšanas, pētniecības, aizsardzības, vērtības nostiprināšanas.
Lai uzsāktu darbu pie saglabāšanas jautājumu risināšanas, jāatceras, ka mūsdienu pilsētas kultūra (mēs esam šīs kultūras pārstāvji) un tradicionālā tautas kultūra ir savā būtībā atšķirīgas tipoloģijas ziņā. Tikai ņemot vērā kultūru tipoloģiskās atšķirības, ir iespējams izprast kultūras tradīciju fenomenu dziļumu. Vērtību sistēma un normas, kas nosaka tradicionālā kultūras pārstāvja mijiedarbi ar apkārtējo pasauli, attiecības sabiedrībā, dažādu darbības izpausmju formas, raksturs un motivācija, ir lielāka kopveseluma daļas, kas izprotamas tikai skatoties uz tradicionālo kultūru no veseluma pozīcijām. Nav nepieciešams iztirzāt sīkāk atziņu, ka saglabāšana, nerespektējot tradicionālās kultūras veselumu, ir bezjēdzīga.
Kultūru fundamentālās atšķirības ir saglabāšanas pasākumu aktualitāte. Jebkura darbība, kas vērsta uz tradicionālās kultūras saglabāšanu, ir mēģinājums veidot dzīvu dialogu ar tradīciju. Kultūru dialoga rezultātā tiek noskaidrotas, apzinātas un iepazītas cita veida pasaules uzskata un esamības pastāvēšanas iespējas un savdabība. Šajā procesā ir iespēja apzināt pašam savu kultūridentitāti un tapt tolerantam pret citu kultūru pārstāvjiem.
Ar nožēlu ir jāatzīst, ka pētījumi šajā jomā nav pieejami plašai publikai. Izpratnes grūtības, populārzinātnisku un metodisku darbu trūkums, apgrūtina diskusiju ar plašāka loka speciālistiem, kas darbojas tradicionālās kultūras